| Raksts: Dienas Bizness (Nekustamais īpašums), Māris Ķirsons |
Ēku būvniecībā un arī to ekspluatācijā arvien vairāk ienāks siltumnīcu gāzu emisijas samazināšanas prasības, kuras var mainīt gan līdz šim izmantojamo būvmateriālu klāstu, gan arī būvniecībā izmantojamās tehnoloģijas
Tādi secinājumi izskanēja Ilgtspējīgas būvniecības konferences diskusijās. Tika norādīts, ka klimata pārmaiņu mazināšanas nolūkos Eiropas Savienības līmenī ir iecerētas būtiskas reformas, kuras jau ir ietekmējušas un turpmākajos gados arvien vairāk skars ne tikai uzņēmumus, to ražošanas tehnoloģijas un pat saražotās produkcijas piegādes attālumu, bet arī iedzīvotājus. Arī būvniecībā un līdz ar to arī būvmateriālu ražošanā arvien vairāk būs jautājumu, kas saistīti ar CO2 emisiju apmēriem ne tikai būvmateriālu ražošanas fāzē un to transportēšanā, bet arī konkrētās būves celtniecības laikā radītajiem izmešiem, to aprēķina metodēm, uzskaiti un uzbūvētā objekta CO2 emisijām visa tā dzīves cikla laikā. Pārmaiņas ir neizbēgamas, jautājums ir tikai, cik ātri vai lēni un ar kādiem risinājumiem Latvijā tās iedzīvinās un arī cik tas izmaksās.
STARTA ŠĀVIENS JAU BIJA
„Pašlaik ir dots tikai sava veida starta šāviens pārmaiņu sākumam, kas sakņojas normatīvo aktu prasībās, taču to ietekme gan būvprojektiem, gan būvmateriāliem un celtniecības tehnoloģijām būs jūtama tikai pēc vairākiem gadiem, taču šis laiks ir jāvelta iespējamo pārmaiņu apzināšanai un pielāgošanās sistēmas radīšanai,” kopējo situāciju raksturoja Latvijas Ilgtspējas klastera valdes priekšsēdētājs Armands Gūtmanis.
Viņš skaidro, ka statistikas dati rāda ļoti būtisku ēku ietekmi uz apkārtējo vidi. Proti, ēkas ir atbildīgas par aptuveni 40% visas patērētās enerģijas, ēkas rada 36% ar enerģiju saistīto siltumnīcu gāzu emisijas, 75% no visām ES esošajām ēkām nav energoefektīvas, vienlaikus sagaidāms, ka 2050. gadā ES joprojām tiks ekspluatēti 85-95% pašreizējo ēku. „Dati runā paši par sevi, un nav pārsteigums, ka ēkas pēc dažiem gadiem ienāks emisiju tirdzniecības sistēmā un būs spiestas pirkt CO2 kvotas, kas nozīmē, ka tādējādi šo energoneefektīvo ēku apsaimniekošanas izmaksas tikai pieaugs,” tā A. Gūtmanis.
Viņš arī uzsver, ka ES arvien pieaug regulējumu daudzums, kas pieprasa ilgtspēju — Būvmateriālu regula, Saistību pārdales regula, Energoefektivitātes direktīva, Atjaunojamās enerģijas direktīva, Taksonomijas regula, Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva, direktīvas atkritumu jomā, Aprites ekonomikas rīcības plāns u.tml. „Šobrīd ES līmenī ir skaidrs, ka būs jāsaka, cik daudz CO2 (tonnu ekvivalentā) drīkstēs būt uz vienu jaunās ēkas m2,” tā A. Gūtmanis.
Viņš norāda, ka šādi nosacījumi skar arī būvmateriālu ražotājus. „To labi rāda arī ārvalstu pieredze, piemēram, Dānijas valdība vienojās ar nozari par Nacionālo ilgtspējīgas būvniecības stratēģiju un ieviesa jaunas ēkas būvniecības robežvērtības, ko izsaka kilogramos CO2 gadā gan ēkām, gan būvniecības procesam, pie kam tās apņēmās piecu gadu laikā samazināt par vēl aptuveni 15- 20%,” stāsta A. Gūtmanis. Viņš atzīst, ka Dānijā nozare vērsās pie valdības, lai tā samazinātu šīs robežvērtības — cik liels CO2/m2 var būt, kas savukārt nozīmē celtnieku skrupulozu attieksmi pret būvmateriāliem, to ražošanas un transportēšanas procesā radušos CO2. „Ja visi celtniecības procesā iesaistītie nespēs iekļauties ēkas grupai noteiktajā attiecīgajā robežvērtībā, tad, visticamāk, tiks mainīti attiecīgā būvmateriāla piegādātāji vai pat šis būvmateriāls tiks nomainīts uz citu, piemēram, dzelzsbetona vietā var būt līmētās koka konstrukcijas u.tml.,” skaidroja A. Gūtmanis.
Viņš norāda, ka Latvija ilgtspējīgas būvniecības kontekstā vēl tik tālu kā Dānija nav tikusi. Interesanti, ka ziemeļu kaimiņvalsts — Igaunija – veic sagatavošanās darbus, lai ieviestu ilgtspējīgas būvniecības parametrus. Latvijā Ekonomikas ministrija pašlaik ir izstrādājusi būvniecības stratēģijas projektu, kas skar ļoti daudzus aspektus, kas tieši vai pastarpināti saistīti ar ilgtspējīgu būvniecību.
VISI VIENĀ SASAISTĒ
Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents un Latvijas Būvniecības koledžas vadītājs Normunds Grīnbergs retoriski jautāja, cik lielā apjomā gatavi ilgtspējīgai būvniecībai ir pasūtītāji, arhitekti un būvnieki. Viņš norāda, ka arī kompetences līmenis visiem būvniecības procesā iesaistītajiem ilgtspējīgas būvniecības kontekstā nav pietiekams, kas liek raudzīties uz izglītības sistēmu — koledžām, augstskolām.
„Ir labie piemēri, bet tie vairāk ir atsevišķi gadījumi, nevis ikdiena,” tā situāciju raksturoja N. Grīnbergs. Viņš atgādina, ka šajā jautājumā jau ir nosacīti vecas direktīvas un tiek plānotas jaunas. N. Grīnberga ieskatā būtiskākais ir kompetence, un visiem tā jāpalielina, vienlaikus ikviens no būvniecības procesā iesaistītajiem domā, ka viņš ir galvenais, taču kopumā primāri svarīgākais ir pasūtītāja kompetence, kā arī vēlmes (iespējas) un valsts prasības (politika).
PIEREDZE JAU IR IEGŪTA
„Ilgtspējīgas būvniecības kontekstā uzņēmums jau ir izēdis sāls pudu, strādājot Lielbritānijā, Dānijā un Zviedrijā, kā rezultātā eksporta tirgus pieredze ļauj sekmīgi strādāt šajā virzienā,” skaidro ēku būvniecības SIA UPB Nams valdes priekšsēdētājs Kaspars Rožkalns. Viņš atzīst, ka nācies saskarties ar situāciju, kad arhitekti un projektētāji nezina, cik tad īsti būvniecības risinājums ar konkrētu CO2 izmešu mērījumu maksā.
Tādējādi būvniecībā tiek ievilkts būvmateriālu ražotājs ar konkrētu CO2 izmešu daudzumu un attiecīgu cenu, turklāt CO2 izmešu daudzums jau arī tiek skaitīts visā konkrētās ēkas dzīves ciklā. „Projektētājs, radot projektu, īsti nevar pateikt, cik konkrētajai konstrukcijai būs CO2, kas atkarīgs no komponentiem un tiem izturamās slodzes,” tā K. Rožkalns. Viņš norāda uz vēl vienu pieeju, kad ēkai, lai tā atbilstu noteiktiem uzstādījumiem, tiek paredzēti it kā labi risinājumi, tieši raugoties no zaļuma viedokļa, taču cilvēki pēc tam tos īsti neizmanto. „Strādājam eksporta tirgos, tātad CO2 emisiju aprēķini jau nav nekas jauns un
nezināms, un tāpēc nozares uzņēmēji ir gatavi šiem izaicinājumiem arī Latvijā,” tā Latvijas koka būvniecības klastera izpilddirektors Kristaps Ceplis. Viņaprāt, galvenā problēma, ka vairāk sekojam lielajiem Eiropas nospraustajiem mērķiem un Latvijā trūkst savu izaicinājumu mērķu. „Latvijā pūlamies īstenot citu nospraustos mērķus, bet īsti nepalūkojamies, kas tad mums pašiem Latvijā būtu izdevīgi,” skaidroja K. Ceplis.
Viņaprāt, Latvijā, meža nozarei strādājot ārzemju tirgos, ir kompetences un ir arī atbilstoši koksnes resursi, taču šīs priekšrocības Latvijas iekšējā tirgū īsti neizmantojam. „Iespējams, tādējādi Latvijai būtu vienkāršāk un ekonomiski izdevīgāk sasniegt izvirzītos Eiropas mērķus,” tā K. Ceplis. Savukārt Merko Ehitus grupas uzņēmumu vadītāja Latvijā Egija Smila norādīja, ka visi mācās, tāpēc tiek veikti dažādi aprēķini, kas dod skaidrību par to, cik daudz CO2 emisiju rodas katrā ēkas dzīves ciklā. Visiem kopā ir jāsēž pie viena galda un jāsaprot, kādas robežvērtības konkrētai ēku grupai ir jāsasniedz, un tad jau nozares profesionāli zinās, kā to īstenot.
„Ilgtspējīga būvniecība nav pašmērķis, bet gan instruments, lai sasniegtu klimata neitralitātes mērķi, mazinātu ietekmi gan būvniecības fāzē, gan ēkas ekspluatācijas dzīves ciklā uz vidi, vienlaikus būvētu kvalitatīvi, turklāt būve būtu vizuāli pievilcīga un tajā īstenotie risinājumi sekmīgi pildītu sākotnējos uzstādījumus,” situāciju komentē VAS Valsts Nekustamie īpašumi valdes locekle Jeļena Gavrilova.
PUBLISKO IEPIRKUMU FAKTORS
Diskusijas dalībnieki secināja, ka ilgtspējīgas būvniecības dzinējspēkam būtu vispirms jānāk no publisko iepirkumu puses. SIA Amber Cranes pārstāvis Eduards Filippovs uzsvēra, ka ir ļoti vienkārši paskaidrojama zemākā cena, taču pavisam kas cits ir izskaidrot, kas ir ilgtspējīga būvniecība. „Pašvaldību amatpersonas pat atzinušas, ka cenšas nepieteikties un neizmantot ES struktūrfondu līdzfinansējumu, kas prasa ievērot daudzas prasības, un arī zemākās cenas problēma nav pazudusi,” secināja K. Ceplis. Viņš atgādināja, ka ilgtspējīga būvniecība no meža un kokrūpniecības nozares skatupunkta ir valstij kopumā ļoti izdevīga, jo tā izmanto Latvijā izaugušo koksni, kura šeit tiek pārstrādāta gatavā izstrādājumā, kas nodrošina darba vietas un ar to saistīto nodokļu nomaksu valsts makā. „Ja šādu principu spētu definēt un ievērot, ieguvēji būtu visi,” tā K. Ceplis. Viņš norāda uz kādu precedentu, kur Latvijā strādājošs koka māju ražotājs ar zemāko cenas piedāvājumu uzvar iepirkumā Norvēģijā, taču finālā saņem atteikumu, jo ir ievērojams piegādes attālums, kas palielina CO2 emisiju apjomu tieši par transportēšanu.
„Šādas pieejas Latvijā pietrūkst,” uzsvēra K. Ceplis. N. Grīnbergs vērsa uzmanību uz pašu svarīgāko— kompetenci, bez kuras nav iespējams diskutēt par visiem pārējiem jautājumiem ilgtspējīgas būvniecības kontekstā.
„Normatīvais regulējums ir, tikai pietrūkst gribēšanas,” tā SIA Baltic Sustainable Building Advisors valdes priekšsēdētājs Valdis Ligers. Viņš uzsvēra, ka vairums ir gatavi maksāt par 10% augstāku cenu, lai bērniem būtu labāka nākotne. „Šodien bieži vien pirmais jautājums biroju centru telpu iznomātājam nav, cik liela ir maksa, bet gan, cik liels ir šīs ēkas konkrētas telpas radītais CO2,” uz piemēru norāda V. Ligers.
Skanēja iebildums, ka valsts un pašvaldību iepirkumos varētu būt jautājumi no Valsts kontroles par šādas ilgtspējīgas būvniecības prakses īstenošanu. „Vadītājs vismaz trīs reizes padomās, vai ir vērts ar to nodarboties,” tā J. Gavrilova. N. Grīnbergs gan norādīja uz savu pieredzi par to, kā aizstāvēt un pamatot savu lēmumu. „Ja ir atbilstošs finansējums, tad būvnieki var iznomāt ilgtspējīgu būvniecību nodrošinošu tehniku, piesaistīt kompetentus speciālistus, taču, ja nav atbilstoša budžeta, tad ir grūti nonākt līdz vēlamajam mērķim, proti, ilgtspējīgai būvniecībai un ēkai,” norādīja Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs Edijs Kupčs.
36% Tik daudz ar enerģiju saistīto siltumnīcu gāzu emisiju rada ēkas
75% Tik daudz ēku nav energoefektīvas
85-95% Sagaidāms, ka tik daudz pašreizējo ēku joprojām tiks ekspluatētas ES 2050. gadā
40% Par tik daudz no visas patērētās enerģijas atbildīgas ir ēkas