Autors: Armands Gūtmanis, Amber Advisory Latvia dibinātājs un vadītājs
Asas diskusijas par Eiropas uzņēmumu un sabiedrības spēju sasniegt jau pieņemtos emisiju samazināšanas mērķus notiek ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā. Atšķirībā no daudziem citiem jautājumiem šajā gadījumā viedokļu un interešu plaisa neveidojas tikai starp dalībvalstu grupām. Tā šķērso arī dažādas rūpniecības nozares un pat vienas nozares uzņēmumus.
Daļa uzņēmumu jau ir veikusi apjomīgas investīcijas emisiju samazināšanā un tādēļ vēlas saglabāt paredzamu, pietiekami augstu CO₂ cenu un nemainīgu klimata politikas virzienu. Šiem uzņēmumiem noteikumu mīkstināšana nozīmētu risku, ka konkurenti, kuri pārkārtošanos ir atlikuši, iegūtu priekšrocības.
Savukārt citi uzņēmumi norāda, ka tiem vēl nav pieejamas tehnoloģiski un ekonomiski dzīvotspējīgas alternatīvas, tādēļ pārāk straujš emisiju kvotu sadārdzinājums var mazināt ražošanas konkurētspēju vai veicināt tās pārcelšanu ārpus Eiropas. Abas puses savu nostāju pamato ar Eiropas konkurētspējas aizsardzību, taču ar šo jēdzienu saprot atšķirīgus politiskos risinājumus.
Eiropas Savienības Emisijas kvotu tirdzniecības sistēma jeb ETS darbojas kopš 2005. gada un ir viens no galvenajiem ES klimata politikas instrumentiem. Tā nosaka kopējo pieļaujamo emisiju apjomu noteiktās nozarēs un pakāpeniski samazina tirgū pieejamo kvotu skaitu. Uzņēmumiem par katru radīto CO₂ tonnu nepieciešama kvota, kuru var saņemt bez maksas vai iegādāties tirgū.
Eiropas Komisija 17. jūlijā nāca klajā ar ETS pārskatīšanas priekšlikumu, kura mērķis ir savienot ES 2040. gada klimata mērķus ar rūpniecības konkurētspējas un enerģētiskās neatkarības vajadzībām. Priekšlikums paredz vairākas atkāpes no līdzšinējās trajektorijas, tostarp lēnāku kopējā emisiju limita samazināšanu un ilgāku bezmaksas kvotu saglabāšanu noteiktām energoietilpīgām nozarēm. Tas vēl jāapspriež Eiropas Parlamentam un dalībvalstīm.
Rūpniecība aicina uz pragmatiskāku pieeju
Pirms Eiropas Komisijas priekšlikuma publiskošanas Vācijas uzņēmēju konfederācija BDI, Francijas uzņēmēju organizācija MEDEF un Itālijas Confindustria aicināja Briseli palēnināt bezmaksas emisiju kvotu samazināšanu.
Organizācijas brīdināja, ka pašreizējā trajektorija var radīt pārmērīgu kvotu trūkumu vēl pirms daudzām energoietilpīgām nozarēm kļuvuši pieejami ekonomiski dzīvotspējīgi dekarbonizācijas risinājumi.
Rūpniecības pārstāvji norāda uz augstajām enerģijas cenām, ģeopolitisko nenoteiktību, piegādes ķēžu traucējumiem un konkurenci ar ražotājiem valstīs, kurās klimata prasības ir mazāk stingras. Viņuprāt, pārāk straujš CO₂ izmaksu pieaugums var nevis paātrināt modernizāciju, bet gan veicināt tā dēvēto oglekļa emisiju pārvirzi – ražošanas un līdz ar to arī emisiju pārcelšanu ārpus Eiropas.
Eiropas Komisijas jaunais priekšlikums daļēji atsaucas uz šīm bažām. Tas paredz palēnināt ikgadējo emisiju kvotu kopējā apjoma samazināšanu un pagarināt bezmaksas kvotu piešķiršanu smagajai rūpniecībai līdz 2038. gadam, nevis pārtraukt to jau 2034. gadā. Vienlaikus lielākā daļa šo kvotu tiktu sasaistīta ar uzņēmumu izstrādātiem dekarbonizācijas plāniem un faktiskiem ieguldījumiem.
Desmit valstis prasa pārskatīt ETS
Līdzīgu nostāju paudušas arī desmit ES dalībvalstis – Bulgārija, Kipra, Čehija, Igaunija, Grieķija, Ungārija, Itālija, Polija, Rumānija un Slovākija. Kopīgajā deklarācijā tās aicināja Eiropas Komisiju veikt “pragmatisku un taisnīgu” ETS pārskatīšanu, kurā tiktu ņemta vērā ne tikai vides aizsardzība, bet arī enerģijas cenas, rūpniecības konkurētspēja, drošība un dalībvalstu atšķirīgā ekonomiskā situācija.
Valstis uzskata, ka līdzšinējā sistēmas trajektorija, kurā rūpniecības kvotu piedāvājums ap 2039. gadu pietuvotos nullei, varētu izspiest daļu ražošanas no Eiropas. Tās rosina pāreju tuvināt 2050. gadam, pārskatīt bezmaksas kvotu piešķiršanas kritērijus un nodrošināt lielāku CO₂ cenas prognozējamību.
Īpaša uzmanība pievērsta arī jaunajai ETS2 sistēmai, kas aptvers degvielu izmantošanu ēkās un autotransportā. Tās ieviešana patlaban paredzēta 2028. gadā pēc tam, kad sākotnējais termiņš jau tika pārcelts par vienu gadu. Desmit valstis aicina sistēmu vēlreiz izvērtēt, argumentējot, ka tā var palielināt mājsaimniecību apkures un transporta izmaksas, īpaši skarot iedzīvotājus ar zemākiem ienākumiem.
Tā kā mājokļu apkure un transports tieši ietekmē gandrīz visu sabiedrību, ETS2 ir ne tikai klimata, bet arī sociālās un politiskās stabilitātes jautājums. Turpmākajās sarunās būs jāizšķiras, vai sistēmas ieviešanas grafiks tiks saglabāts un cik efektīvi tās ietekmi spēs mazināt Sociālais klimata fonds un citi atbalsta mehānismi.
Uzņēmumi un klimata politikas eksperti brīdina par pretēju risku
Tomēr rūpniecības nostāja nav vienota. Daudzi uzņēmumi, kas jau ieguldījuši tīrākās tehnoloģijās, bažījas, ka noteikumu mīkstināšana mazinās šo investīciju vērtību un radīs priekšrocības uzņēmumiem, kuri pārkārtošanos ir atlikuši.
Eiropas Korporatīvo līderu grupas direktore Ursula Vudburna uzskata, ka stabila un pietiekami augsta oglekļa cena ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem investīcijām mazoglekļa rūpniecībā. Viņas ieskatā Eiropai ETS būtu jāpadara uzticamāka un stabilāka, nevis jāizmanto tā kā vainīgā rūpniecības strukturālajās problēmās.
Kopš sistēmas darbības sākuma 2005. gadā tā radījusi 266 miljardus eiro ieņēmumu, tostarp 43 miljardus eiro 2025. gadā. Šos līdzekļus iespējams izmantot rūpniecības modernizācijai, elektrotīklu attīstībai, tīro tehnoloģiju ieviešanai un atbalstam reģioniem, kuriem pāreja ir sarežģītāka.
Šīs nometnes galvenais arguments ir politikas paredzamība. Uzņēmumi investīciju lēmumus pieņem desmitiem gadu uz priekšu. Ja pēc jau veiktām investīcijām prasības tiek būtiski atvieglotas, tas var mazināt uzticēšanos Eiropas klimata politikai un turpmāk atturēt uzņēmumus no savlaicīgas modernizācijas.
Tādējādi strīds nav vienkārši starp “rūpniecību” un “klimata aizstāvjiem”. Tas notiek arī starp uzņēmumiem, kuri izvēlējušies atšķirīgu investīciju tempu un tehnoloģisko attīstības ceļu.
Elektrifikācija kļūst par vienu no galvenajiem risinājumiem
ETS pārskatīšana ir cieši saistīta ar Eiropas Komisijas 17. jūlijā prezentēto Elektrifikācijas rīcības plānu. Tā mērķis ir panākt, lai rūpniecībā, transportā un ēkās fosilo kurināmo arvien plašāk aizstātu ar Eiropā ražotu zemu emisiju elektroenerģiju.
Komisijas iecere nav vienkārši palielināt elektroenerģijas patēriņu. Tā paredz būtisku enerģētikas stratēģijas maiņu – panākt, lai elektrisku risinājumu izmantošana kļūtu finansiāli izdevīgāka nekā turpmāka atkarība no dabasgāzes un naftas.
Šādu pieeju lielā mērā nosaka ģeopolitiskā situācija. Pievienotajos materiālos norādīts, ka Tuvo Austrumu krīzes 111 dienās ES par fosilā kurināmā importu iztērējusi papildu 50 miljardus eiro. Fosilo energoresursu imports pakļauj Eiropas uzņēmumus un mājsaimniecības ārējiem cenu un piegāžu satricinājumiem, tādēļ elektrifikācija tiek pozicionēta arī kā enerģētiskās drošības un ekonomiskās neatkarības politika.
Eiropas elektrifikācijas paradokss
Aptuveni 70% ES elektroenerģijas tiek saražoti no tīriem vai zemu emisiju avotiem, taču elektroenerģija joprojām veido tikai 23% no gala enerģijas patēriņa. Šis īpatsvars pēdējā desmitgadē gandrīz nav mainījies.
Eiropas Komisija tagad vēlas šo rādītāju palielināt līdz 46% 2040. gadā. Tās aplēses liecina, ka šāds progress varētu samazināt fosilā kurināmā importa izdevumus par aptuveni 260 miljardiem eiro gadā.
Viens no galvenajiem šķēršļiem ir elektroenerģijas un fosilā kurināmā cenu attiecība. Ja elektroenerģijas cenā ir iekļautas lielākas nodokļu, nodevu un tīklu izmaksas nekā dabasgāzes cenā, uzņēmumiem un mājsaimniecībām nav pietiekama ekonomiskā stimula uzstādīt siltumsūkņus, iegādāties elektroautomobiļus vai elektrificēt ražošanas procesus.
Tādēļ plāna centrā ir elektroenerģijas izmaksu samazināšana un cenu starpības mazināšana starp elektrību un fosilo enerģiju. Komisija vēlas, lai dalībvalstis pārskatītu nodokļus un nodevas un lai elektroenerģija netiktu nostādīta nelabvēlīgākā situācijā nekā dabasgāze.
Nepieciešami tīkli, tehnoloģijas un finansējums
Elektrifikācijas tempu kavē ne tikai cenas. Nepieciešami jaudīgāki un elastīgāki elektrotīkli, enerģijas uzkrāšanas sistēmas, plašāka uzlādes infrastruktūra un digitāli risinājumi, kas ļautu elektroautomobiļiem un citām iekārtām reaģēt uz elektroenerģijas tirgus situāciju.
Būtiska nozīme būs viedajai un divvirzienu uzlādei. Tā ļautu transportlīdzekļus uzlādēt stundās, kad elektrība ir lētāka un atjaunojamās enerģijas ražošana ir lielāka, bet nepieciešamības gadījumā izmantot automobiļu baterijas elektroenerģijas nodošanai atpakaļ tīklā.
Citi šķēršļi ir augstās tehnoloģiju sākotnējās izmaksas, kvalificēta darbaspēka un Eiropas ražošanas jaudu nepietiekamība, kā arī nepieciešamība ātrāk ieviest jaunus tehnoloģiskos risinājumus.
Atbalsts rūpniecībai, ēkām un transportam
Rūpniecībā paredzēts veicināt ilgtermiņa elektroenerģijas iepirkuma līgumus, industriālo parku attīstību un investīcijas elektrificētos ražošanas procesos. Finansējums tiks meklēts Inovāciju fondā, ETS ieņēmumos un citos ES instrumentos.
Ēku sektorā viens no galvenajiem risinājumiem būs siltumsūkņu plašāka izmantošana. Transportā paredzēts atbalstīt elektroautomobiļu un elektrisko kravas automobiļu ieviešanu, attīstīt uzlādes infrastruktūru un izmantot tādus mehānismus kā sociālais līzings, lai elektriskie transportlīdzekļi kļūtu pieejamāki plašākai sabiedrībai.
ETS ieņēmumi kā investīciju avots
Elektrifikācijas plāns un ETS reforma veidoti kā savstarpēji papildinoši instrumenti. Oglekļa cena rada ekonomisku stimulu samazināt fosilā kurināmā izmantošanu, bet ETS ieņēmumi nodrošina finansējumu tehnoloģiskajai pārejai.
Komisijas priekšlikums paredz, ka dalībvalstīm vismaz puse ETS ieņēmumu būs jāiegulda vietējās rūpniecības dekarbonizācijā. Vienlaikus 80% bezmaksas kvotu uzņēmumiem tiktu sasaistīti ar ticamu dekarbonizācijas plānu izstrādi, bet atlikušā daļa — ar faktiski veiktām investīcijām.
Tādējādi bezmaksas kvotas vairs netiktu uztvertas tikai kā aizsardzība pret papildu izmaksām. Tās arvien vairāk kļūtu par nosacītu atbalsta instrumentu uzņēmumiem, kuri reāli iegulda ražošanas pārveidē.
Komisijas piedāvātais kompromiss vēl nav galīgais
Eiropas Komisijas jaunais priekšlikums faktiski mēģina apvienot abu pušu prasības. Rūpniecībai tiek dots vairāk laika un lielāks kvotu apjoms, taču atbalsts ciešāk tiek sasaistīts ar investīcijām emisiju samazināšanā. Vienlaikus tiek saglabāts ES mērķis līdz 2040. gadam samazināt neto siltumnīcefekta gāzu emisijas par 90%.
Tomēr šis kompromiss neapmierina visus. Daļa dalībvalstu un rūpniecības organizāciju vēlas vēl lielāku elastību, savukārt vides organizācijas un uzņēmumi, kas jau investējuši tīrajās tehnoloģijās, brīdina, ka lēnāka kvotu samazināšana vājinās oglekļa cenas signālu un apdraudēs ieguldījumu paredzamību.
Tādēļ turpmākās sarunas nebūs tikai par to, cik strauji samazināt emisijas. Būs jāvienojas arī par to, kurš sedz pārkārtošanās izmaksas, kuri uzņēmumi saņem bezmaksas kvotas, kā tiek izmantoti ETS ieņēmumi un cik lielā mērā mājsaimniecības tiek pasargātas no transporta un apkures sadārdzinājuma.
Galvenais izaicinājums ir izveidot sistēmu, kas vienlaikus neatalgo bezdarbību, nesoda uzņēmumus, kuri modernizāciju sākuši savlaicīgi, un nepiespiež tehnoloģiski sarežģītākās nozares pamest Eiropu. Tieši no šā līdzsvara būs atkarīgs, vai ES klimata politika kļūs par rūpniecības modernizācijas instrumentu vai par vēl vienu Eiropas konkurētspējas spriedzes avotu.
Avoti
- Eiropas Komisija — Elektrifikācijas rīcības plāns
https://energy.ec.europa.eu/publications/communication-electrification-action-plan-com2026595_en - Eiropas Komisija — informācija par elektrifikāciju Eiropas Savienībā
https://energy.ec.europa.eu/topics/eus-energy-system/electrification_en - Reuters — EU softens carbon market to ease pressure on industry
https://www.reuters.com/business/environment/eu-revamp-carbon-market-ease-pressure-industry-2026-07-17/