Armands Gūtmanis, konsultāciju uzņēmuma Amber advisory vadītājs.
Jūlijā Eiropas Komisija publicēja priekšlikumus – Elektrifikācijas rīcības plānu (Electrification Action Plan) un priekšlikumus Emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) pilnveidošanai. Formāli tie ir divi atsevišķi dokumenti, taču kopā tie norāda uz politikas izmaiņām. Eiropas Komisija cenšas rast līdzsvaru starp klimata un emisiju samazināšanas mērķu sasniegšanu un Eiropas rūpniecības konkurētspējas saglabāšanu.
Photo by Marco: Marco – Photography
Eiropas Savienība pieņēmusi desmitiem direktīvu, regulu un citu normatīvo aktu, kas veido Eiropas klimata politikas un emisiju samazināšanas mērķu pamatu. Šis posms tuvojas noslēgumam. Eiropas Komisijas uzmanības centrā nonāk jau apstiprināto saistību īstenošana un jautājums, kā palīdzēt uzņēmumiem šos lēmumus īstenot praksē.
Tas atspoguļojas gan Eiropas Komisijas jaunajos politikas dokumentos, gan diskusijās par nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu. Arvien lielāka nozīme tiek piešķirta investīciju piesaistei, tehnoloģiju ieviešanai, elektrifikācijai, ūdeņraža ekonomikas attīstībai, elektrotīklu modernizācijai un energoietilpīgās rūpniecības dekarbonizācijai. Tas nenozīmē atteikšanos no Zaļā kursa. Klimata neitralitātes mērķis līdz 2050. gadam paliek spēkā, tāpat arī iecere līdz 2040. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 90 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.
No Zaļā kursa uz Tīrās rūpniecības vienošanos (Clean Industrial Deal)
Jēdzienu “Eiropas Zaļais kurss” aizstājam ar Clean Industrial Deal jeb Tīrās rūpniecības kursu. Tas atspoguļo pārmaiņas Eiropas ekonomiskajā domāšanā, kas ir lobiju cīņas un tirgus pārdales rezultāts.
Ja Zaļā kursa uzdevums bija noteikt ambiciozus klimata mērķus un radīt regulējumu emisiju samazināšanai, tad šobrīd galvenais jautājums ir pavisam cits – kā šos mērķus sasniegt, vienlaikus nezaudējot Eiropas rūpniecības konkurētspēju pasaules tirgū.
Pēdējo gadu notikumi šo nepieciešamību ir tikai pastiprinājuši. Enerģētikas krīze, augstās elektroenerģijas cenas, ģeopolitiskā nestabilitāte, pieaugošā konkurence no ASV un Ķīnas, kā arī nepieciešamība stiprināt Eiropas aizsardzības spējas ir radījušas jaunu ekonomisko vidi. Eiropas Komisija atzīst, ka klimata politika nevar pastāvēt atrauti no rūpniecības politikas un konkurētspējas. Simboliski sakot, tā spiesta izbraukt no ekoloģiska radikālisma uz ekonomikas dzīvotspējas lielceļa. Emisiju samazināšanas politika arvien ciešāk tiek sasaistīta ar investīcijām, inovācijām, elektrifikāciju, enerģētisko drošību un rūpniecības modernizāciju.
Kāpēc diskusijas kļūst arvien asākas?
Tieši šajā posmā arī kļūst saprotams, kādēļ pēdējos mēnešos Briselē klimata politikas debates kļuvušas īpaši intensīvas.
No vienas puses ir uzņēmumi, kas pēdējos gados ievērojami investējuši emisiju samazināšanā, energoefektivitātē un jaunās tehnoloģijās, balstoties uz iepriekš pieņemtajiem Eiropas Savienības lēmumiem. Šiem uzņēmumiem ir svarīgi, lai klimata politikas instrumenti saglabātos pietiekami stabili un paredzami, jo tikai tā viņiem iespējams atpelnīt veiktās investīcijas un saglabāt konkurētspēju.
Savukārt otra uzņēmumu grupa norāda, ka pašreizējie augstie emisiju samazināšanas mērķi rada pārāk lielu slogu un samazina Eiropas konkurētspēju pasaules tirgū. Šie uzņēmumi aicina mazināt administratīvo slogu, pagarināt pārejas periodus un samazināt izmaksas, ko rada klimata politika.
Paradoksāli, ka abas puses izmanto vienu un to pašu argumentu – konkurētspēju. Taču katra to saprot atšķirīgi. Vieni uzskata, ka konkurētspēju apdraud pārāk strauja atkāpšanās no iepriekš noteiktajiem klimata politikas instrumentiem, jo tā sodītu uzņēmumus, kuri jau investējuši modernās tehnoloģijās. Otri uzsver, ka pašreizējās izmaksas ir pārāk augstas un kavē Eiropas rūpniecības attīstību.
Pēdējo gadu notikumi ar naftas, gāzes piegādes dramatiskajiem pārrāvumiem uzskatāmi parāda, ka Eiropai jau nav alternatīvu kā tikai strauji investēt energoneatkarībā un tātad arī resursos, kuros ir mazāk emisiju.
Plašajā EK reformā ir vairāki elementi
ETS jau divdesmit gadus ir Eiropas Savienības galvenais ekonomiskais instruments emisiju samazināšanai. Sistēmas darbības princips ir vienkāršs – tiek noteikts kopējais pieļaujamais emisiju apjoms, kas pakāpeniski samazinās, tādējādi samazinās arī tirgū pieejamo emisiju kvotu skaits. Jo kvotu kļūst mazāk, jo augstāka ir to cena un jo izdevīgāk uzņēmumiem ir investēt tehnoloģijās ar zemākām emisijām.
ETS reforma: kādai jābūt CO₂ cenai
Pirmkārt, co2 cena. Pēdējos gados emisiju kvotu cena svārstījusies ap 80 eiro par CO₂ tonnu. Daļa uzņēmumu un nozaru uzskata, ka tik augsta cena būtiski palielina ražošanas izmaksas un mazina Eiropas konkurētspēju pasaules tirgos. Savukārt, uzņēmumi, kuri pēdējos gados jau ieguldījuši līdzekļus dekarbonizācijā, norāda uz pretēju risku – ja emisiju cenu mākslīgi samazinās un vājinās ETS ietekmi, investīcijas var zaudēt ekonomisko pamatojumu.
Tas labi ilustrē, cik būtiski pēdējos gados mainījusies pati diskusija. Viedokļi vairs neveidojas pēc principa “par” vai “pret” klimata politiku. Pretējās pusēs nonāk uzņēmumi, kuri atšķirīgā laikā (ne)pieņēmuši atšķirīgus investīciju lēmumus.
Bezmaksas emisiju kvotas – cik ilgam jābūt pārejas periodam?
Otrkārt, jautājums par bezmaksas emisiju kvotu apjomu energoietilpīgajām nozarēm.
Līdz šim Eiropas Savienība daļu emisiju kvotu bez maksas piešķīra uzņēmumiem, kuri darbojas starptautiskai konkurencei īpaši pakļautās nozarēs, piemēram, metālapstrādē, cementa ražošanā, ķīmiskajā rūpniecībā un citās energoietilpīgās nozarēs. Vienlaikus jau iepriekš bija paredzēts šo atbalstu pakāpeniski samazināt un noteiktā brīdī pilnībā izbeigt.
Tagad Eiropas Komisija rosina pārejas periodu padarīt elastīgāku, vienlaikus ciešāk sasaistot bezmaksas kvotu piešķiršanu ar reāliem uzņēmumu ieguldījumiem dekarbonizācijā.
Arī šajā jautājumā viedokļi dalās. Vieni uzskata, ka Eiropas rūpniecībai nepieciešams ilgāks pielāgošanās laiks, savukārt citi brīdina, ka pārāk ilga atbalsta saglabāšana var vājināt motivāciju investēt jaunās tehnoloģijās un atkal nostādīt absurdā situācijā tos, kas jau ir investējuši.
Kā izmantot ETS ieņēmumus?
Treškārt, nozīmīgais jautājums ir emisiju kvotu tirdzniecības rezultātā gūto ieņēmumu izmantošana.
Līdz šim dalībvalstu pieeja bijusi atšķirīga. Dažas daļu no šiem ieņēmumiem novirzījušas vispārējā valsts budžetā, savukārt citas lielāku uzsvaru likušas uz emisiju un enerģētikas projektiem.
Eiropas Komisija pauž nostāju, ka šiem līdzekļiem jākļūst par vienu no galvenajiem rūpniecības modernizācijas finansēšanas avotiem. Tas nozīmētu lielāku atbalstu energoietilpīgo nozaru dekarbonizācijai, jaunu tehnoloģiju ieviešanai, energoefektivitātes projektiem un citām investīcijām, kas palīdzētu uzņēmumiem samazināt emisijas.
Elektrifikācija – no izmaksām uz iespējām
Ceturtkārt, ja ETS galvenokārt darbojas pēc principa “piesārņot kļūst dārgāk”, tad Elektrifikācijas rīcības plāns ievieš otru pieeju – padarīt tīrās alternatīvas ekonomiski pievilcīgākas, proti, lētākas.
Eiropas Komisija norāda, ka vairāk nekā 70 % Eiropā saražotās elektroenerģijas jau nāk no zemu emisiju avotiem, tomēr elektrība joprojām veido tikai aptuveni ceturto daļu no gala enerģijas patēriņa. Līdz 2040. gadam šo īpatsvaru iecerēts gandrīz dubultot.
Piektkārt, tas nozīmē investīcijas elektrotīklu modernizācijā, elektroenerģijas uzkrāšanas risinājumos, uzlādes infrastruktūrā, siltumsūkņos, rūpniecības elektrifikācijā un elastīgākā elektroenerģijas tirgū. Vienlaikus arvien lielāka nozīme tiek piešķirta arī ūdeņraža tehnoloģijām, īpaši tajās nozarēs, kuras ir grūti elektrificēt.
Jauni tirgus instrumenti – oglekļa un dabas kredīti
Sestkārt, līdztekus ETS reformai Eiropas Komisija attīsta arī jaunus tirgus instrumentus. Viens no tiem ir oglekļa kredītu sistēma. Jūlijā EK apstiprināja metodikas, kā aprēķināt oglekļa kredītus mežsaimniecībā, lauksaimniecībā. Mežsaimniecības un lauksaimniecības nozares, izmantojot sertificētas metodoloģijas, varēs pierādīt oglekļa piesaisti vai emisiju samazinājumu un par to saņemt atlīdzību. Tas pavērs jaunas iespējas ne tikai klimata mērķu sasniegšanai, bet arī papildu ienākumu avotu zemes īpašniekiem un lauksaimniekiem.
Septītkārt, savukārt vēl agrīnākā attīstības stadijā ir dabas kredītu (Nature Credits) koncepcija. Tās pamatideja ir līdzīga – ekonomiski novērtēt bioloģiskās daudzveidības, ekosistēmu un dabas kapitāla saglabāšanu. Lai gan šobrīd šī sistēma vēl tikai sāk veidoties, Eiropas Komisijas dokumentos tā minēta kā viens no nākotnes instrumentiem, kas papildinās klimata jeb ilgtspējas politiku ar plašāku skatījumu uz dabas resursu atbildīgu apsaimniekošanu.
Ko tas nozīmē Latvijai?
No vienas puses, mūsu valsts lepojas ar salīdzinoši zemu siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni elektroenerģijas ražošanā. Daugavas hidroelektrostacijas, kā arī pieaugošais vēja un saules enerģijas īpatsvars nozīmē, ka Latvijas elektroenerģijas sistēma jau šobrīd ir viena no salīdzinoši zemu emisiju sistēmām Eiropā. Teorētiski tas rada labas priekšrocības elektrifikācijas attīstībai.
Tomēr praksē situācija ir sarežģītāka. Gan uzņēmumi, gan mājsaimniecības vairāku gadu garumā norādījušas uz augstām elektroenerģijas cenām, pārvades un sadales tarifiem, nepietiekamu infrastruktūras attīstības tempu un investīciju nepieciešamību. Ja elektrības izmantošana nav ekonomiski pievilcīgāka par fosilajiem energoresursiem, pāreja uz elektrifikāciju notiek ievērojami lēnāk.
Astotkārt, tieši šo problēmu tagad cenšas risināt arī Eiropas Komisija. Elektrifikācijas plāns paredz ne tikai palielināt elektroenerģijas izmantošanu, bet arī padarīt to pieejamāku un konkurētspējīgāku. Tas ir būtisks akcents arī Latvijai, jo ekonomiski pamatota elektrifikācija var kļūt par reālu attīstības instrumentu.
Klimata politika kļūst pragmatiskāka
Tomēr Latvijas uzņēmumiem būtiskākās pārmaiņas, iespējams, nemaz nenāk tikai no Briseles normatīvajiem aktiem. Tās nāk no paša tirgus.
Eksportējošie uzņēmumi saskaras ar situāciju, kad ārvalstu klienti vēlas ne tikai kvalitatīvu produktu par konkurētspējīgu cenu, bet arī skaidru informāciju par tā oglekļa pēdu ar tendenci samazināties. Daudzās nozarēs tas jau kļūst par sadarbības priekšnoteikumu.
Uzņēmumi meklē risinājumus, kā samazināt emisijas, modernizēt ražošanu vai iegūt finansējumu jaunām tehnoloģijām nevis tādēļ, ka to pieprasa normatīvie akti, bet gan tādēļ, ka to sagaida viņu klienti.
Mēs varam uztvert Eiropas klimata politiku tikai kā jaunu prasību kopumu vai arī izmantot to kā iespēju modernizēt rūpniecību, stiprināt eksportspēju un piesaistīt investīcijas.
Šodien svarīgākais jautājums vairs nav par to, vai pielāgoties klimata pārmaiņām, bet gan cits – cik veiksmīgi spēsim izmantot pārmaiņas, kas jau notiek Eiropas ekonomikā.